NEPIERADINĀTĀ. Sudraba auskari un gredzens Ø19

“Iespējams, mums iznākot no pazemes pēc kāda veikuma, nav redzamas nekādas ārējas izmaiņas, tomēr iekšēji mēs esam atguvušas plašu, sievišķīgu pirmatnību. Mēs joprojām rādām draudzīgu seju, tomēr mūsos vairs nav ne miņas no agrākās piekāpības.” 

/Klarisa Pinkola Estesa, “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”/

Dažas sievietes ar gadiem kļūst mierīgākas, bet citas vienkārši pārstāj izlikties. Viņas pārstāj būt ērtas, kad negribas. Pārstāj paskaidrot savas izvēles. Pārstāj mēģināt iederēties vietās, kurās sen vairs nejūtas savējās. Un ne jau tāpēc, ka kļuvušas skarbākas. Tieši otrādi, viņas beidzot ir pietiekami maigas pret sevi. Viņām vairs nevajag būt perfektām. Viņas var būt mazliet neparedzamas, mazliet asas, var mainīt domas, sākt no jauna un izvēlēties sevi.

Un var nēsāt lielas rotas arī parastā otrdienā. Bez īpaša iemesla. Jo reizēm skaistākais, kas ar sievieti var notikt, ir tas, ka viņu vairs nevar pieradināt.