METAMORFOZE. Sudraba rokassprādze un gredzens, Ø18,3
Par dzimšanu mēs saucam brīdi, kad kaut kas sāk būt citāds nekā bijis iepriekš; par beigām - kad tas pārstāj būt tas, kas reiz bijis.
Viena lieta pāriet citā, viena forma ieņem otras vietu, bet kopums paliek.”
/pēc Ovīdija “Metamorfozēm”, XV grāmatas/
Sudraba līnijas plūst viena gar otru, sastopas, izšķiras un atkal savienojas. Starp tām paliek tukšums, kas ļauj formai elpot un gaismai izlauzties tai cauri. No viena skatpunkta tajā var saskatīt ūdens straumes, no cita - liesmas vai izkusušu metālu, kas sastindzis īstajā mirklī. Te nav vienas perfektas līnijas un nav divu pilnīgi vienādu fragmentu. Ir ritms, nejaušība un nepārtraukta kustības sajūta.
Gredzens un aproce turpina viens otra stāstu, katrs citā mērogā, bet vienā valodā.
Arī mēs dzīves laikā neskaitāmas reizes maināmies. Atstājam aiz sevis kādu savu veidolu, iegūstam citu, reizēm sākam no jauna. Taču cauri visām šīm pārvērtībām paliek kaut kas nemainīgs - mūsu būtība.
METAMORFOZE ir par spēju mainīties, nezaudējot sevi. Par drosmi ļauties pārmaiņām un nebaidīties no tā, par ko vēl tikai kļūstam. Jo varbūt skaistākās formas rodas tieši tad, kad pārstājam tām noteikt, kādām tām jābūt.