LĪDZSIMETRIJA. Sudraba gredzens ar akva halcedoniem, Ø21–22

Mums patīk simetrija. Tajā ir kaut kas nomierinošs. Kad viena puse atkārto otru, viss ir savās vietās, un pasaule uz mirkli šķiet sakārtota. Varbūt tāpēc mēs simetriju meklējam ne tikai formās. Mums patīk, ja lietām ir skaidrs izskaidrojums, sāktais kaut kur aizved, mūsu izvēles izrādās pareizas un notikumi beigās saliekas saprotamā bildē. Tikai dzīvē ne vienmēr tā strādā. Tajā paliek neatbildēti jautājumi, nepabeigtas sarunas, mainīti plāni, nejaušības un izvēles, kuru nozīmi saprotam tikai daudz vēlāk. Kaut kas izrādās pavisam citāds, nekā bijām iedomājušies. Kaut kā ir par daudz, kaut kā par maz. Un tomēr tajā visā var būt līdzsvars. Ne tāds, kuru var pārlocīt uz pusēm un pārbaudīt, vai abas malas sakrīt. Varbūt līdzsvaram nemaz nevajag vienādību. Reizēm tieši atšķirīgais vislabāk papildina viens otru.

Arī šajā gredzenā viens akmens ir garāks un šaurāks, otrs īsāks un platāks. Ja tie būtu vienādi, pazustu tieši tas, kas starp tiem notiek. Te nesimetrija neizjauc līdzsvaru. Tā to rada.

Varbūt arī mēs pārāk bieži meklējam līdzsvaru tur, kur viss sakrīt. Bet reizēm tas rodas citādi, viena lieta papildina otru tieši ar to, ar ko tās atšķiras. Nekas nav jāizlīdzina un jāpadara vienāds, jo reizēm tieši tas, kas nesakrīt, visu nolīdzsvaro.

LĪDZSIMETRIJA.