SAPŅIEM NAV TERMIŅA. Sudraba gredzens (pieejami Ø18,5 un Ø20)

Kāds atradis savu cilvēku. Kāds uzcēlis māju. Kāds sācis no jauna. Kāds aizbraucis pasaulē. Kāds beidzot dara to, par ko tu joprojām tikai sapņo.

Un kaut kur starp citu cilvēku laimīgajiem stāstiem nemanot iezogas doma: Varbūt esmu nokavējusi. Varbūt vajadzēja agrāk aiziet. Agrāk sākt. Agrāk uzdrošināties. Agrāk pateikt "nē". Vai tieši otrādi - toreiz pateikt "jā".

Mēs esam pieraduši domāt par dzīvi kā par taisnu līniju. It kā noteiktā vecumā būtu jāatrodas noteiktā punktā. It kā dzīvei būtu grafiks, no kura iespējams atpalikt.

Bet daba nepazīst šādus termiņus. Upe nesteidzas uz jūru pa taisnāko ceļu. Koks nezina, cik garam tam jābūt trīsdesmitajā pavasarī. Un neviens zieds nekaunas par to, ka uzziedējis vēlāk par citiem.

Arī dzīve neiet pa taisnu līniju. Tā vairāk līdzinās spirālei. Reizēm šķiet, ka atkal esi nonākusi turpat. Atkal tās pašas šaubas. Atkal līdzīga izvēle. Atkal sapnis, kuru reiz jau noliki malā.

Bet tu neesi turpat. Tu atgriezies ar visu, ko pa šo laiku esi piedzīvojusi. Ar kļūdām, kuras iemācījušas. Ar cilvēkiem, kuri palikuši, un tiem, kuri aizgājuši. Ar drosmi, kuras toreiz vēl nebija. Spirāle atgriežas, bet nekad tieši tajā pašā punktā.

Varbūt arī dzīvē nav tāda "par vēlu". Ir tikai brīdis, kad beidzot esi gatava tam, kam agrāk vēl nebiji.