Stāsta, ka pērle ir mēness bērns, tā nespīd pati, bet
atspoguļo to, ko ir uzkrājusi. Tā guļ jūras klēpī tik ilgi, līdz saprot, ka
spožums nav mērķis, bet sekas, cikla beigas, kad esi nogājis savu ceļu tumsā. Kad
tā beidzot iznira, zelta kronis to ieskāva savos maigajos tvērienos kā
apliecinājumu, ka ir pienācis laiks kļūt redzamai. Spožums nepiedzimst no
gaismas, tas piedzimst no tumsas cikla, kas ļauj neredzamo pārvērst saprotamā. Vērtība
nerodas tajā, ko visi redz, bet tajā, ko katrs iznesam sevī. Dzīve nedod
gatavus risinājumus, tā dod mums gliemežnīcu, vietu, kur augt lēnām, slāni pēc
slāņa. Un brīdis, kad kāds beidzot pamana, nav stāsta sākums, tas ir
apliecinājums tam, ka spožums nav balva, bet brīdis, kad esam izauguši.
