Sudraba līnijas pāri akmenim slīd kā plūsma, kas reizē sedz
un atklāj. Kā ceļš, kas neved taisni, bet precīzi tur, kur vajag. Starp stingro
formu un brīvo kustību rodas spriedze, kas pievelk skatienu. Zaļais akmens
ievelk sevī kā dziļš klusums. Gaisma tajā nekad neapstājas vienā vietā, tā
pārvietojas, mainās, atklāj citas šķautnes katrā kustībā. Tas nav gredzens, kas
rāda ceļu. Tas atgādina, ka ceļš var mainīties. Uzticies savam virzienam, pat
tad ja tas nav taisns, it īpaši tad!
