Reiz, kad debesis vēl meklēja savas robežas un laiks domāja
kur sākas rīts, dzima mazs dzidri zils topāzs. Ilgstoši tas peldēja starp vējā
iešūpotām domām, līdz saprata, ka skaidrībai vajag vietu, kur piezemēties. Tad
tam pretī stājās četri zelta rāmji, kas piešķir bezgalībai robežu. Dzīvē ir
lietas, kas kļūst iespējamas tikai tad, kad mēs tām iedodam formu. Sapņi var
lidot gadiem, bet jēga rodas brīdī, kad tiem piešķir rāmi - izvēli, lēmumu,
vietu, kur tie var nolaisties. Dažkārt pasaule nerāda mums atbildes nevis
tāpēc, ka tās nav, bet tāpēc, ka mums nav kur tās ievietot. Kad cilvēks saprot,
ka domām vajag vietu, kur apmesties, un pat brīvībai vajag robežu, viņš atver
savu logu ne pret pasauli, bet pret sevi. Un tad viss, kas reiz šķita kā miglā
tīta bezgalība, pēkšņi iegūst jēgu, ne tāpēc, ka debesis ir mainījušās, bet
tāpēc, ka mēs beidzot iemācījāmies to saskatīt.