Kad rīts vēl nebija atdalīts no nakts un gaisma elpoja starp
koku stumbriem, zem zemes gulēja mazs zaļgans akmens. Tas klausījās koku
čukstos un vēja soļos, ilgojoties pēc gaismas, bet saprata, ka gaisma atnāk pie
tā, kas ļauj tai atnākt, kad pienāks laiks. Kad brīdis bija klāt, sudrabs to
maigi pacēla kā rasas pilienu, un četri zelta sargi nostājās apkārt. Katrs
sargāja vienu lietu, ko cilvēki bieži aizmirst: mieru, cerību, skaidrību un
pacietību. Tā tapa gredzens Zaļā Rītausma. Jo laiks nav kaut kas, ko var saukt un piedzīt pēc sava
prāta. Tas ir kā rītausma ar savu ritmu un kārtību. Mēs varam vēlēties, plānot
un steidzināt, bet patiesās lietas ienāk tad, kad ir brīdis, ne agrāk, ne
vēlāk. Un cilvēks kļūst mierīgs, kad pieņem, ka ne viss ir viņa ziņā, un reizēm
vislielākā gudrība ir ļaut laikam darīt to, ko tas vienmēr dara - nest gaismu
tad, kad tā ir gatava nākt.
