Divi raupjie sudraba akmeņi – kā
divi seni meteorīti, kas reiz klejojuši pa Visuma bezgalību. Ilgi gājuši savu
ceļu tumsā, līdz vienā brīdī satikās. Viņi sadūrās nevis iznīcībā, bet
atpazīšanā, atnesot sev līdzi stāstu, kas nav pierakstīts grāmatās, bet
iegravēts kosmosa elpā. Tā nav nejauša sadursme – tā ir likteņa smalkā spēle,
kad Visums izlemj, ka divām dvēselēm jāsatiekas. Gredzens ir kā atvērts portāls
– telpa starp akmeņiem ir kā brīdis starp sirdspukstiem, starp “pirms” un
“pēc”, starp nejaušību un likteni. Un tieši tur, šajā neredzamajā telpā, dzīvo
sajūta, ka vissvarīgākais slēpjas nevis redzamajā formā, bet tajā, kas ir starp
rindiņām. Jo īstā maģija nav pilnīgā formā, bet tajā, kas nav līdz galam
pasacīts – tikai justs. Šis ir gredzens sievietei, kura zina – viņas spēks
ir nevis gludumā, bet raksturā. Kura prot mirdzēt pat raupjā gaismā. Kura
uzdrošinās būt pati, neslēpjot ne rētas, ne sapņus. Kuras skaistums dzimst no
patiesības, nevis gludām līnijām. Jo viņa pati ir kā meteorīts – reiz kritusi,
bet atkal atradusi savu orbītu. Tagad viņa mirdz ne tikai sev, bet arī tam,
kurš viņu atpazinis. Viņas mirdzums nav trausls – tas ir īsts. Tāds, ko nevar
nopulēt, tikai piedzīvot. Jo gaisma ir visskaistākā tad, kad tā izlaužas no
dziļākās ēnas.
